Saistošie noteikumi par palīdzību iedzīvotājiem Bauskas vecpilsētas ēku fasāžu atjaunošanā iestrēga birokrātijas džungļos, juridiskās peripetijās... ilgi, grūti, kamēr pagājušajā gadā šim mērķim domātie līdzekļi palika kasē, jo netika realizēta neviena iecere. Cilvēki atnāca, aprunājās – jātaisa mākslinieciskā izpēte, jāiegulda savi līdzekļi, pēc remonta par materiāliem tiek atmaksāta salīdzinoši neliela summa – iedzīvotāji apgriezās un aizgāja. Un te nelīdz ne pierunāšana, ne palīdzēšana, jo ir jāmaina noteikumi.
​
Saistošie noteikumi par degradētajām būvēm, vienkāršāk – graustiem. Atkal tie nestrādā. Mēs veselu gadu rakstām kilogramiem vēstules, lūdzamies, draudam, pierunājam, lai cilvēks savu īpašumu sakārto. Pēc gada, ja īpašnieks interesi nav izrādījis, uzliekam sodu 3% apmērā pie nekustamā īpašuma nodokļa. Un tālāk? Viņš maksā sodu, mēs skatāmies uz graustiem, mehānisma kaut ko darīt nav.

Pēc jaunā būvniecības likuma pieņemšanas vides pieejamībai ir jābūt nodrošinātai ikvienā publiskā būvē, gan zobārstniecības kabinetā, gan mazā lauku veikaliņā. Tomēr Bauskā pensionārs un invalīds tālāk par pirmo stāvu netiek ne novada domē, ne kultūras centrā, ne muzejā, ne lielā daļā skolu, par pagasta pārvaldēm un invalīdu tualetēm pašvaldības iestādēs pat nerunājot. Tas ir kauns, ka mūsu novada bibliotēka atrodas 3.stāvā, bez iespējas tur nokļūt pensionāriem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jebkuram, kam šo lielo kāpienu ir grūtāk vai neiespējami uzkāpt. Un tie ir cilvēki, kam bibliotēkas pakalpojumi ir nepieciešami visvairāk. Strādājot ar bibliotēku labiekārtošanu gan Bauskā, gan pagastos, biju izbrīnīta, cik daudz tur vienmēr cilvēku, ka pagastu bibliotēkas ir sava veida kultūras centri, kas rīko pasākumus, sniedz pakalpojumus, nodrošina novada skolniekus un studentus ar piekļuvi datu bāzēm, pensionāriem dod iespēju izlasīt jaunākos preses izdevumus, tur ir brīva pieeja un speciālistu padomi interneta lietotājiem, kam mājās nav tādu iespēju.

Kopš strādāju pašvaldībā, mani pārsteidz tas, cik daudz ir nerealizētu projektu, kas iegūluši plauktos. Par tiem savulaik kāds ir sapņojis, kāds izstrādājis, kāds maksājis no nodokļu maksātāju naudas. Tad mainījušies sasaukumi un prioritātes.
​
Fascinē mūsu deputātu erudīcija. Iepazīstoties ar kādu jautājumu, tas tiek izdebatēts, izlemts, nobalsots un pieņemts lēmums. Mani izbrīna, ka cilvēki, kas nav attiecīgās jomas speciālisti vienā vai otrā jomā, var izlemt jautājumus, pieņemt lēmumus, kas nodokļu maksātājiem maksā miljonus pat neuzklausot vienu, otru, trešo attiecīgās jomas speciālistu, profesionāli, neizzinot mūsdienu tendences attiecīgajā jomā, neuzklausot iedzīvotāju viedokli. Par personīgās naudas summām taču neviens neizlemj tik strauji, tomēr izzina tendences, jaunākās tehnoloģijas, cenas, citu pieredzi, profesionāļu, speciālistu viedokli un tad pieņem lēmumu. Ir deputāti, kas domē strādā gadu desmitiem, un tad, visticamāk, tas notiek - sāk likties, ka esi speciālists visās jomās, ka papildinformācija nav nepieciešama. Piemetas tāds kā „guru” sindroms – es visu zinu vislabāk.
 
Par sporta halli. Tika radīts viedoklis, ka esmu pret sporta halli, pret sportu. Neprofesionālu žurnālistu maldi. Es esmu par sporta halli, par sportu un sportistiem, tomēr ne šajā vietā pilsētas stadionā. Šeit būtu piemērota neliela treniņu zāle esošā angāra vietā. Esmu pārliecināta, ka sporta hallei īstā vieta būtu bijusi skolu tuvumā, lai to varētu izmantot arī sporta stundās. Lieki teikt, ka Bauskā ir ļoti delikāti izprojektēts stadions, terasēs, kāda otra nav visā Latvijā, un nu būs sporta halle kā Čarlija Čaplina lielais zābaks upes krastā, kas ir nepareizi arī no pilsētbūvniecības viedokļa - starp nelielām privātmājām iebūvēt 17 m augstu būvi bez iespējas tai piebraukt sportistu autobusiem, turklāt būvniecība uz stadiona kalna mums izmaksās daudz dārgāk un skolēni stundu laikā to neizmantos, bet par apkuri un elektrību mēs visi kopā maksāsim. Tagad, kad ir sakārtots kalns aiz baseina jaunbūves, daudziem ir redzams, ka tā būtu bijusi īstā vieta sporta hallei, funkcionāli saistīta ar baseinu, tā stāvvietu, kuru ikdienā varētu izmantot gan pamatskolas, gan 2.vidusskolas bērni. Jau kādu laiku valda tendence, sporta halles būvēt daudzfunkcionālas, līdzīgi kā arēna Rīga, kur iespējams rīkot gan sporta spēles, gan kultūras pasākumus, gan koncertus. Bauskā koncertzāles, vai piemērota izmēra kultūras centra lielākiem pasākumiem, vai, piemēram, skolu izlaidumiem, vēl ilgu laiku nebūs. Saprotams, ka, lai tas būtu iespējams, tribīnēm jābūt amfiteātra veidā. Savukārt, pateicoties steigai, tūlīt sāksim būvēt halli ierobežotā vietā, privātmāju rajonā, kur neskatoties uz starptautiskām sacensībām piemēroto zāli, tribīnes būs tikai vienā malā, turklāt izvelkamas, lai atbrīvotu vietu vieglatlētu treniņiem.
​
Un neskatoties uz visu, es priecājos par visām tām vietām un lietām Bauskas novadā, kur man ir bijusi iespēja iesaistīties vai līdzdarboties, jo katra pagasta bibliotēka, lauku skola, kultūras nams, skvērs vai sporta laukums ir pelnījis, ka to sakārto un cilvēki var dzīvot labāk. ​

Jo, kā zināms, Ētikas komisijas pieņemto lēmumu pieejamība vairo pašvaldības darbinieku un deputātu atbildību pret sabiedrību.
​​Savas darbības pirmajā gadā Ētikas komisija ir saņēmusi tikai divus iesniegumus no novada iedzīvotājiem par, viņuprāt, notikušiem Ētikas kodeksa pārkāpumiem. Pārējie iesniegumi ir bijuši par administrācijas darbinieku un deputātu neētisku savstarpējo komunikāciju – nepārdomātiem vārdiem, žestiem un rīcību, kas ir aizskaroša citiem kolēģiem.
​
Īpaši atzīmējama ir mūsu novada „slava” par amata pretendentu konkursiem, kur Ētikas komisija norādīja uz dažu konkursa komisijas locekļu nekompetenci un paviršību kandidātu atlasē. Novada iedzīvotājos tas radīja šaubas par objektivitātes un taisnīguma principu ievērošanu.

Katram ir gan tiesības, gan pienākums brīvi izteikt un argumentēti aizstāvēt savu viedokli, neaizskarot citu cilvēku cieņu. Mūsu paradumi nav iedzimti, bet daba ir devusi iespēju tos iegūt. Nākamos deputātus aicinu pilnveidot savas komunikācijas prasmes un saskarsmes iemaņas.
​
Pati visaugstāk vērtēju atbildības sajūtu - par savu rīcību, par saviem vārdiem un attieksmi pret cilvēkiem. Jo lielāka vara ir cilvēkam un jo lielāka ir viņa iespēja ietekmēt citu likteņus, jo augstāka atbildības pakāpe viņam nepieciešama.
​

​Par deputātu vēlos kļūt, lai uzlabotu Bausku tā, lai visiem būtu labi. Jo labas un platas uzbrauktuves uz trotuāriem un citi vides uzlabojumi ir nepieciešami ne tikai cilvēkiem ar kustību vai redzes traucējumiem, bet arī māmiņām ar bērnu ratiem, riteņbraucējiem, kā arī ikvienam citam, kurš ikdienā pārvietojas ar kādu palīglīdzekli, kam ir riteņi. Un varbūt izdosies panākt, lai cilvēki ar pārvietošanās grūtībām beidzot var nokļūt arī novada domes sēdēs, jo pašlaik līdz deputātu krēsliem ved tikai garas kāpnes. 

​Starp citu – cilvēki ar invaliditāti ir arī novados. Vēlos veicināt, lai viņi varētu iekāpt gan starppilsētu, gan mūsu novada autobusos. Lai šie transporta līdzekļi būtu tā aprīkoti, lai tas būtu iespējams. 

Vēlētāji droši vien vēlas zināt, ko es domāju par novada budžetu, par izglītības sistēmu, par namu apsaimniekošanu un tamlīdzīgi. Es pašlaik nedomāju par to, kur nejūtos zinošs un ko nepārzinu tik ļoti, lai varētu dot padomus. Tā ir pirmā reize, kad kandidēju un man nav politiskās pieredzes. Toties es zinu, ka mūsu Bauskas “LATVIJAS REĢIONU APVIENĪBA” sarakstā ir zinoši cilvēki, kas ir eksperti savās jomās un spēs ieteikt labākos risinājumus. Mēs strādāsim kopā, lai palīdzētu Bauskas novada iedzīvotājiem. Un, ja izdosies kļūt par deputātu, tad noteikti pēc četriem gadiem spēšu atbildēt arī uz šiem jautājumiem, jo būs gūta pieredze un zināšanas. Tikmēr uzskatu, ka ir svarīgi īstenot to, kas ir svarīgs man un daudziem citiem novada iedzīvotājiem. Galvenais ir tas, ka esmu gatavs strādāt komandā un labi ir apzināties, ka komanda ir gatava strādāt arī kopā ar Tevi. 

Strādājot pirmsskolā nākas noskatīties uz izmisušajām vecāku acīm, kad tiek saņemts kārtējais ēdināšanas pakalpojumu rēķins, tomēr redzot to, ko bērns iegūst katru dienu apmeklējot izglītības iestādi, vecāks ar mierīgu sirdi katru rītu ved savas atvasītes, jo zina, ka šeit par viņu parūpēsies zinoši un izglītoti pedagogi, kuru ikdiena sastāv no rūpēm par šīs sabiedrības neaizsargāto daļu.

​Rūpēs par šīs sabiedrības daļu – bērniem, pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka bērnam ir jāļauj izdzīvot viņa bērnība visos iespējamajos veidos, un pilnīgi noteikti tam ir jānotiek pirmsskolā. Šajā posmā bērnam vēl ir interese rotaļāties, izzināt dabu, izzināt dažādas parādības caur rotaļām, caur dažāda veida aktivitātēm un to var sniegt tikai pirmsskolā esošā gaisotne, nevis “iegrūžot” mazo 6 gadnieku skolas solā, bet caur rotaļām lēnām un pakāpeniski pietuvinot ikvienu bērnu sabiedrībai, kas viņu sagaida ārpus pirmsskolas sienām.
Pirmsskolas vide ir tā vieta, kurā bērnam ir iespēja smieties un justies piederīgam, neskatoties uz vecāku biezajiem vai plānajiem maciņiem, jo bērns pirmsskolas vidē ir un paliks vislielākā vērtība, šajā vidē bērns ir atklājējs un pasaules izzinātājs.
​
Ir patīkami apzināties, ka man ir šī īpašā vieta, kurā esmu vajadzīga, vieta, kur ir iespēja radīt brīnumus, pašai uzburt krāsainu ikdienu katram bērnam.
Man ir sniegta lieliska iespēja būt kopā ar Latvijas Reģionu apvienības un biedrības „Bauskas Apriņķa Attīstībai” cilvēkiem, kuri rūpējas par mūsu novada attīstību, ģenerējot savas idejas darbos.  Kopā esam gatavi sniegt atbalstu jaunajām ģimenēm, pensionāriem, cilvēkiem, kam nepieciešams visas sabiedrības atbalsts.