A.Kursīte /Bauskas novada domes deputāte/Vienotība/2015.gada jūlijs PAR izglītības kvalitāti un attīstību jeb “ievirzi”?
Dažādi pētījumi signalizē, ka atšķirība
izglītības kvalitātē starp Latvijas lielajām pilsētām un reģioniem ir
dramatiska. Tas nav gudru bērnu vai pedagogu kvalitātes jautājums. Tas pirmkārt
ir jautājums, par to, vai pašvaldība spēj sniegt izglītības iestādēm
nepieciešamo palīdzību veicināt to sadarbību un izaugsmi, jeb skolas paliek kā
dreifējoši kuģi, savstarpēji cīnoties par bērniem, kuru skaits samazinās gan
demogrāfiskā krituma dēļ, gan tādēļ, ka vecāki izvēlas tos laist lielo pilsētu
skolās.
Jūnija Domes sēdē tika apstiprināta Bauskas
novada izglītības iestāžu attīstības koncepcija tuvākajiem desmit gadiem,
proti, 2015.-2025.gadam. Skaidra, pārdomāta un sabiedrībā plaši apspriesta
izglītības attīstības koncepcija kalpotu kā pamatojums turpmāko lēmumu
pieņemšanai novada līmenī. Tomēr... dokuments ir tapis paralēlajā
realitāte – tas ir piesaistīts pats sev un atsaucas pats uz sevi. Vai ir kādi
motīvi izglītības koncepciju veidot tik tālam periodam un tik atrauti no citiem
plānošanas dokumentiem? Daudz loģiskāk būtu koncepciju veidot, iekļaujoties
apstiprinātajā Bauskas novada attīstības programmā līdz 2018. gadam, nevis
solīt to katru gadu precizēt.
Tikai pārdesmit procentu no dokumenta
satura sastāda jēdzīga un nosaukumam atbilstoša informācija, pārējo varētu
saukt par “sagrābstītu” no citiem valstī un novadā apstiprinātiem, turklāt
publiski pieejamiem dokumentiem. Pašvaldībai nav jāapstiprina ne Nacionālais
attīstības plāns, ne Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas rindkopas. Pat, ja
salīdzina šo koncepcijas versiju ar iepriekš, šī gada februārī, iesniegto un
neapstiprināto, tad izmaiņas ir minimālas, turklāt ne tās būtiskākās: ir
mainīta teikumu uzbūve un veikta teksta formatēšana. Savukārt, izglītības
iestāžu iespēju sadaļa - nepietiekami aprakstīta un ne pēc vienotiem
principiem.
Tas, ka dokuments ir sagatavots steigā,
tika atzīts arī Domes sēdē, tomēr, izskatās, ka novilcināšanās nebija notikusi
tāpēc ka, atbildīgie darbinieki būtu pie tā nopietni strādājuši no rīta līdz
vakaram. To pārlasot drīzāk rodas sajūta, ka ir sagrābstītas gudras frāzes no
dažāda līmeņa dokumentiem un sakopētas vienā. Lai attaisnotu tā acīmredzami
vājo saturu, Domes sēdē publiski koncepcija tika nonivelēta līdz līmenim - “ievirze”.
Un šādas „ievirzes” ir ļoti bīstamas.
Kāpēc?
Cik
maksā paviršības? Faktam, ka deputāti gala koncepcijas
variantu saņem pāris stundas pirms Domes sēdes, nav attaisnojuma. Pieļauju, ka mēs neviens nevēlamies
nonākt uz tāda ķirurga galda, kurš pēc neveiksmīgas operācijas pasaka, ka tā
bija tikai ievirze, ka nebija laika sagatavoties. Un gan jau kaut kā tas viss
sadzīs vai ka gan jau nākamā operācija būs veiksmīgāka. Ja tā, tad kāpēc ir tik pavirši
paveikts šis darbs? Kāpēc par izglītību lemjam tik virspusēji? Tieši šie bērni,
kuru izglītības kvalitāte ir tiešā veidā atkarīga no Domes darba kvalitātes,
lems par mūsu veselību, dzīves kvalitāti nākotnē. Viņu izglītotība noteiks, cik
stabila būs mūsu nākotne, kas saimniekos mūsu zemē, vai viņi spēs saimniekot.
Un ar kādiem rezultātiem viņi mūs operēs. Nesagaidot esošās situācijas kvalitatīvu
analīzi, mēs nevaram sagaidīt kvalitatīvu rezultātu ne gada, ne piecu un ne
divdesmit gadu griezumā. Un, neredzot skaidrus mērķus, mums nav iespējas
izmērīt rezultātus un veikt nepieciešamās korekcijas. Jā, tas nozīmē darbu, bet savādāk
skolas paliks vienas cīņā par izglītības kvalitāti, par konkurētspēju, par
individuālas attieksmes nodrošināšanu ikvienam skolēnam.
Analīzes
trūkums Neskatoties uz nopietnajām atšķirībām, Latvijā
ir spožas skolas arī ārpus Rīgas. Vai mūsu pašvaldībā ir veikta analīze, kā mēs
varētu pārņemt labāko ārvalstu pieredzi izglītības programmās? Kā mēs varam
veidot konkurētspējīgus audzēkņus, kuri mīl savu novadu, paliek tur strādāt un
veido jaunas darba vietas pēc augstskolas beigšanas? Vai mēs dodam pietiekami
daudz motīvu atgriezties? Vai ir analizēts, kāpēc tik daudzi bērni vienkārši
nepabeidz skolas, neapmeklē skolas? Turklāt, kas interesanti - dokumentā
nav minēts, kādi būtu mērāmie izglītības kvalitātes parametri. Tā ir ērta izvairīšanās
no atbildības, jo tad rezultātus vienmēr var parādīt sev izdevīgā gaismā.
Sabiedrības
iesaiste nav tikai formāls process Pārsteidzoši ir tas, ka pie šī svarīgā
dokumenta, kurš beigās izrādījās vājš atreferējums no dažādiem valsts un lokāla
mēroga plānošanas dokumentiem, ir strādājusi šaura ierēdņu grupiņa. Ir jāveic
kvalitatīvs dialogs ar skolām, kā tās redz savu izglītības iestāžu attīstību
tuvāko gadu laikā. Ir jāuzdod vecākiem jautājums, ko viņi vēlas redzēt skolās,
kurās mācīsies viņu bērni? Kādas kvalitātes viņiem ir prioritāras? Turklāt – kāpēc jūs domājiet, ka pašiem
skolēniem nav viedokļa par savu nākotni?
Ko
tālāk? Diemžēl šis dokuments parāda, ka mēs
neesam izauguši no padomju domāšanas veida – ēdīs nevis to, kas ir
visveselīgākais, ko lūdz bērni vai vecāki, bet gan to, ko izcepām. To, kas
steigā sanāca. Un jebkura kritika tiek uztverta nevis kā mēģinājums veidot
dialogu un veidot kvalitatīvu nākotni, bet gan kā drauds sistēmai. Tā kā šis ir ne pirmais un ne pēdējais
nopietnais dokuments, ir jāveic nopietns plānošanas darbs, un jāatvēl laiks
sarunām, diskusijām, kvalitatīvam darbam.