Ne visas dzīves situācijas var iedalīt statusā

Normunds Barkāns

Bauskas novada deputāta kandidāts
LATVIJAS REĢIONU APVIENĪBA

​Pirms es sāku rakstīt šo rakstu, ilgi domāju, kas ir tas, ko es gribētu pateikt. Runāt būtu daudz par ko, daudz dažādu problēmu, likstu, kas skar jeb ir skārušas katru no mums. Es runāšu par to, ar ko ir saskārušies daudzi mūsu novada iedzīvotāji - par attieksmi.

Ir patīkami redzēt ģimenes, kurās ir bērni ar vecākiem. Vecāki strādā, audzina savas atvasītes, plāno un domā par ģimenes nākotni. Viss ir skaisti. Protams, mēdz būt daudz un dažādu sadzīvisku problēmu, kā jau tas mēdz būt ģimenēs, bet kādu dienu var notikt tas, no kā nav pasargāts neviens. Vecāki mēdz izšķirties, var zaudēt darbu vai arī bērni paliek bez viena no apgādniekiem. Pārsvarā, ja izjūk ģimene, bērni paliek pie mammas, kura arī rūpējās par tiem. Ir arī tēti, kas vieni audzina bērnus. Protams, ir labi, ja vecāki šķiroties, spēj arī turpmāk nodrošināt visu nepieciešamo saviem bērniem. Daudz grūtāk ir tad, ja mamma paliek ar bērniem viena, bērni ir jāpabaro, jāapģērbj, jāizskolo un jāsasilda  un visam nepieciešami līdzekļi. Bet ko darīt, ja to nepietiek?! Kur iet un kam lūgt palīdzību?! Tuvinieki un draugi palīdzēs cik spēs, ja tādi ir.

​Uz pašvaldību iet?!  Birokrātiskā ‘’krāmēšanās’’ ar papīriem un  noteikti būs nepieciešams ‘’statuss’’. Cilvēks, kurš nonācis grūtībās, var sākt slīgt depresijā, jo viņam ir jāpieņem jaunā, esošā situācija, kurā viņš ir nonācis un vēl jārisina ar to saistītās problēmas. Bezpalīdzība un tālāk ejošas sekas, kuras pat uzskaitīt negribas.

Šis apzīmējums “Statuss” ir diezgan noteicošs mūsu sabiedrībā. Tu palīdzību saņemsi, bet tu - nē, jo tev tāda nav. Tu neskaities ne “maznodrošinātais”, ne arī “nelabvēlīgais”, ej un tiec ar savām problēmām pats galā! Nolaižas rokas...Turklāt ir cilvēku grupa, kas šo statusu ļoti labi izmanto un “parazitē”’ – “priekš kam man strādāt un kaut ko darīt, jo es tak saņemšu pabalstus”. Turpretī cilvēkam, kuram tas tiešām ir nepieciešams, nesaņem neko, ja arī saņem, tad tīri priekš ķeksīša “mēs tak piešķīrām”. Absurds!
​
Ar šo es gribēju pateikt, ka, ja kāds no mūsu sabiedrības ir nonācis īslaicīgās grūtībās, un, ja viņš lūdz palīdzību, tad pašvaldībai neatkarīgi no tā - ir vai nav šis statuss, būtu viņiem jāpalīdz nevis jāuzgriež mugura vai, kā tas ir pieņemts, meklēt atsauces uz kaut kādiem noteikumiem, kas nosaka atbalsta saņemšanu. Tikai ar komunikāciju un individuālu pieeju katram grūtībās nonākušajam var rast izeju. Vai palīdzēt finansiāli, vai arī materiāli, malkas iegāde, bērnam uzsākot skolas gaitas (grāmatas, kancelejas preču iegāde), kā arī segt konkrētus komunālos maksājumus kādu noteiktu laika posmu. Ar darba metodi “nav cilvēka - nav problēmas” nekur tālu netiksim. Tātad visiem dzīve ir izdevusies! Kurš gan ļoti vēlas krāmēties ar citu problēmām?! Labākajā gadījumā tevi uzklausa un tas arī viss.

​Starp iedzīvotāju un pašvaldību ir “plaisa”, kaut gan, manuprāt, ka tā ir tik ilgi, cik es sevi atceros. Tā ir iestāde, uz kuru iet ar nepatiku tikai viena iemesla dēļ - ierēdņu negatīvā attieksme. Bet vajadzētu būt otrādi. Ja mani dzīvē piemeklē kaut kāda liksta vai problēma, tad es zinu, ka es varu aiziet uz pašvaldību un mani tur uzklausīs, palīdzēs. Tā tam vajadzētu būt!