Situācija, ar kuru nākas saskarties pašdarbnieku kolektīviem laukos

Sandris Spundiņš

Bauskas novada deputāta kandidāts
LATVIJAS REĢIONU APVIENĪBA

​Atšķirības starp pilsētas un pagastu pašdarbības kolektīviem ir manāmas. Tās neatspoguļojas dalībnieku meistarībā vai saliedētībā, bet gan pašvaldības atbalstā. Jo tālāk pagasts atrodas no pilsētas centra, jo mazāks atbalsts tam tiek piešķirts.

Tas ir izskaidrojams ar to, ka pagastos ir mazāks iedzīvotāju skaists, taču cilvēku vajadzības un vēlmes pēc pašapliecināšanās un atrašanās sabiedrībā nemazinās. Ņemot vērā to, ka pagastos ir mazs iedzīvotāju skaits, cilvēki, kuri vēlas līdzdarboties sabiedriskajās aktivitātēs, ir vēl mazāk. Grūti ir kādu iesaistīt sabiedriskajās aktivitātēs, un, ja nu to nākas īstenot, tad realitātē šo procesu aptur finansiālas grūtības, jo nereti, lai piedalītos kādā no pašdarbnieku kolektīviem, ir nepieciešams ieguldīt minimālus, taču tomēr savus naudas līdzekļus. Diemžēl visi to atļauties nevar.
​
Tas ir ļoti skumji, ja cilvēkiem nākas atteikties no kultūras kanona tāda kā Dziesmu un deju svētki bagātināšanas tikai tāpēc, ka nepietiek naudas līdzekļu, nerunājot par to, ka kultūras pasākumu daudzveidība laukos izzustu. Šādi domājot, vispār var izzust aktivitātes laukos, jo saietu namus un kultūras centrus vajadzētu slēgt ciet mazā pieprasījuma dēļ. 

Tā arī aktivitātes laukos izmirst. Cilvēkiem tiek liegtas estētiskās vajadzības, kuras spētu sniegt pašdarbības kolektīvi.
​
Mēs to nedrīkstam pieļaut. Ir nepieciešams domāt par pagastu pašdarbības kolektīviem līdzvērtīgi kā par pilsētas, atceroties to, kāds ir katra finansiālais stāvoklis. ​