Sandra SmolijaBauskas novada deputāta kandidāte | Labiekārtojot Bauskas infrastruktūru, galvenais jautājums ir par apvedceļu, lai mēs nebūtu tikai „fūru caurbrauktuve”. Domājot par izplūdes gāzēm, par drošu pārvietošanos starp šīm lielajām mašīnām, kas ikdienā šķērso mūsu mazo pilsētu, nosacīti “pārgriežot” to uz pusēm. Esam ierobežoti starp 3 upēm. Zaļās atpūtas zonas ir tik, cik ir, tāpēc par vietām, kas mūsu pilsētā varētu kalpot šai funkcijai, jāizturas ļoti atbildīgi. Jā, mēs esam sava veida „guļamvagons”, jo daudzi cilvēki, kas strādā Rīgā, Jelgavā un citās pilsētās, vakarus un brīvdienas pavada šeit, tieši tāpēc mums kvalitatīvas rekreācijas zonas ir vēl svarīgākas. Ir jādomā par to, lai māmiņas ar bērniem varētu kvalitatīvi pavadīt laiku, cilvēki ar īpašām vajadzībām atpūsties zaļos skvēros, lai bērniem būtu pieejami spēļu laukumi tuvu pie dzīves vietas, lai jaunieši varētu aktīvi pavadīt brīvo laiku, un lai pensionāriem būtu soliņi pie ietvēm un puķu dobēm. Tas viss nemaksā tik dārgi, ja jau mēs aizņemamies miljonus, lai būvētu jaunas būves. Noteikti daļu no nodokļu naudas būtu mērķtiecīgi jāiegulda apkārtējās vides kvalitātes uzlabošanā. Bauskā līdz šim viss noticis ātri un nepārdomāti, vai ilgi un smagnēji. Piemēram, par atpūtas vietu pāri Mūsas upei starp Īslīces un Ziedoņa ielām ap dīķi. Par šīs vietas labiekārtošanu tiek domāts un runāts jau kopš Mūsas tilta celtniecības. Par to tika debatēts Latvijas ainavu arhitektu plenērā pirms gada, nu jau ir izstrādāta tehniskā dokumentācija, tomēr mēs vēl aizvien skatāmies un nekā nav. |
Saistošie noteikumi par degradētajām būvēm, vienkāršāk – graustiem. Atkal tie nestrādā. Mēs veselu gadu rakstām kilogramiem vēstules, lūdzamies, draudam, pierunājam, lai cilvēks savu īpašumu sakārto. Pēc gada, ja īpašnieks interesi nav izrādījis, uzliekam sodu 3% apmērā pie nekustamā īpašuma nodokļa. Un tālāk? Viņš maksā sodu, mēs skatāmies uz graustiem, mehānisma kaut ko darīt nav.
Pēc jaunā būvniecības likuma pieņemšanas vides pieejamībai ir jābūt nodrošinātai ikvienā publiskā būvē, gan zobārstniecības kabinetā, gan mazā lauku veikaliņā. Tomēr Bauskā pensionārs un invalīds tālāk par pirmo stāvu netiek ne novada domē, ne kultūras centrā, ne muzejā, ne lielā daļā skolu, par pagasta pārvaldēm un invalīdu tualetēm pašvaldības iestādēs pat nerunājot. Tas ir kauns, ka mūsu novada bibliotēka atrodas 3.stāvā, bez iespējas tur nokļūt pensionāriem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jebkuram, kam šo lielo kāpienu ir grūtāk vai neiespējami uzkāpt. Un tie ir cilvēki, kam bibliotēkas pakalpojumi ir nepieciešami visvairāk. Strādājot ar bibliotēku labiekārtošanu gan Bauskā, gan pagastos, biju izbrīnīta, cik daudz tur vienmēr cilvēku, ka pagastu bibliotēkas ir sava veida kultūras centri, kas rīko pasākumus, sniedz pakalpojumus, nodrošina novada skolniekus un studentus ar piekļuvi datu bāzēm, pensionāriem dod iespēju izlasīt jaunākos preses izdevumus, tur ir brīva pieeja un speciālistu padomi interneta lietotājiem, kam mājās nav tādu iespēju.
Kopš strādāju pašvaldībā, mani pārsteidz tas, cik daudz ir nerealizētu projektu, kas iegūluši plauktos. Par tiem savulaik kāds ir sapņojis, kāds izstrādājis, kāds maksājis no nodokļu maksātāju naudas. Tad mainījušies sasaukumi un prioritātes.
Fascinē mūsu deputātu erudīcija. Iepazīstoties ar kādu jautājumu, tas tiek izdebatēts, izlemts, nobalsots un pieņemts lēmums. Mani izbrīna, ka cilvēki, kas nav attiecīgās jomas speciālisti vienā vai otrā jomā, var izlemt jautājumus, pieņemt lēmumus, kas nodokļu maksātājiem maksā miljonus pat neuzklausot vienu, otru, trešo attiecīgās jomas speciālistu, profesionāli, neizzinot mūsdienu tendences attiecīgajā jomā, neuzklausot iedzīvotāju viedokli. Par personīgās naudas summām taču neviens neizlemj tik strauji, tomēr izzina tendences, jaunākās tehnoloģijas, cenas, citu pieredzi, profesionāļu, speciālistu viedokli un tad pieņem lēmumu. Ir deputāti, kas domē strādā gadu desmitiem, un tad, visticamāk, tas notiek - sāk likties, ka esi speciālists visās jomās, ka papildinformācija nav nepieciešama. Piemetas tāds kā „guru” sindroms – es visu zinu vislabāk.
Par sporta halli. Tika radīts viedoklis, ka esmu pret sporta halli, pret sportu. Neprofesionālu žurnālistu maldi. Es esmu par sporta halli, par sportu un sportistiem, tomēr ne šajā vietā pilsētas stadionā. Šeit būtu piemērota neliela treniņu zāle esošā angāra vietā. Esmu pārliecināta, ka sporta hallei īstā vieta būtu bijusi skolu tuvumā, lai to varētu izmantot arī sporta stundās. Lieki teikt, ka Bauskā ir ļoti delikāti izprojektēts stadions, terasēs, kāda otra nav visā Latvijā, un nu būs sporta halle kā Čarlija Čaplina lielais zābaks upes krastā, kas ir nepareizi arī no pilsētbūvniecības viedokļa - starp nelielām privātmājām iebūvēt 17 m augstu būvi bez iespējas tai piebraukt sportistu autobusiem, turklāt būvniecība uz stadiona kalna mums izmaksās daudz dārgāk un skolēni stundu laikā to neizmantos, bet par apkuri un elektrību mēs visi kopā maksāsim. Tagad, kad ir sakārtots kalns aiz baseina jaunbūves, daudziem ir redzams, ka tā būtu bijusi īstā vieta sporta hallei, funkcionāli saistīta ar baseinu, tā stāvvietu, kuru ikdienā varētu izmantot gan pamatskolas, gan 2.vidusskolas bērni. Jau kādu laiku valda tendence, sporta halles būvēt daudzfunkcionālas, līdzīgi kā arēna Rīga, kur iespējams rīkot gan sporta spēles, gan kultūras pasākumus, gan koncertus. Bauskā koncertzāles, vai piemērota izmēra kultūras centra lielākiem pasākumiem, vai, piemēram, skolu izlaidumiem, vēl ilgu laiku nebūs. Saprotams, ka, lai tas būtu iespējams, tribīnēm jābūt amfiteātra veidā. Savukārt, pateicoties steigai, tūlīt sāksim būvēt halli ierobežotā vietā, privātmāju rajonā, kur neskatoties uz starptautiskām sacensībām piemēroto zāli, tribīnes būs tikai vienā malā, turklāt izvelkamas, lai atbrīvotu vietu vieglatlētu treniņiem.
Un neskatoties uz visu, es priecājos par visām tām vietām un lietām Bauskas novadā, kur man ir bijusi iespēja iesaistīties vai līdzdarboties, jo katra pagasta bibliotēka, lauku skola, kultūras nams, skvērs vai sporta laukums ir pelnījis, ka to sakārto un cilvēki var dzīvot labāk.